Personību valdzinājums un magnētiskais spēks bieži vien ir kā patina, ko izveido apbrīnotāji, bet savādā kārtā pārmanto arī pati personība. Virpuļa efekts. Apputeksnēšanās efekts.

Kurts Fridrihsons, nācis no divdesmitā gadsimta sākuma audzināšanas un savstarpējo attiecību kultūras, nekad nevairījās no par sevi gudrākām, izcilākām vai, viņaprāt, vairāk apdāvinātām personībām. Gluži
otrādi – visu mūžu viņš kādu apbrīnoja, par kādu sajūsminājās. Uzteica, slavēja. Par viduvējību un karjerismu viņam nebija intereses. Tikai žēlums.

Vilhelms Purvītis bija viens no retajiem latviešu māksliniekiem, ar ko Kurtam Fridrihsonam izveidojās ciešas draudzīgas saites. Sākumā kā biklam, zinātkārē slāpstošam studentam, jo Kurts studēja (ar pārtraukumiem, kad neapceļoja Eiropu) arhitektūru Latvijas Valsts universitātē, kur gleznošanu pasniedza Vilhelms Purvītis. Vēlāk jau kā draugam, kuram Purvītis izņēmuma kārtā rādīja savu darbu simtus. Ja ticam atmiņām, Kurts ir varbūt pēdējais, kurš redzēja profesora jaunākos darbus un sacījās tos vēršamies arvien ekspresionistiskākus. Pēc manis pašas atmiņu sieta pārskatīšanas domāju, ka Vilhelma Purvīša ietekme uz Kurtu Fridrihsonu bijusi tieši kā personībai, ne gleznotājam. Piemēram, fakts, ka profesors gleznoja, skicēja, strādāja tik daudz, ka jebkurā brīdī varējis nokomplektēt vairākas personālizstādes. Fridrihsons strādāja katru dienu – pat Kurzemes katlā un Sibīrijas lēģerī. No Purvīša mantots arī atzinums, ka katrā kopizstādē ir jādod savs labākais darbs. Un – tam jābūt labākajam izstādē. Nežēlīgā šķirošana, atbirumu klusā nāve – tas viss pieder pie mākslinieka darba nesaudzības. Zināma noslēpumainība, noslēgtība, sarežģītās attiecības ar latviešu mākslas vidi – radniecīgi. Vispēdīgi, kara postā zudībā gājušās teju tūkstoš Purvīša gleznu – māksliniekam eksistenciāli traģisks liktenis. Tas pats būtībā ir ar Fridrihsona mantojumu, kas izklīdis pasaules malu malās. Tomēr tās ir biogrāfijas. Tikai.

Mirdzums un starojums, uz ko esam spējīgi 21. gadsimtā, izspoguļojas Vilhelmā Purvītī, un pa gaismas staru viņš atkal ir latviešu mākslas mīlestības gaismā. Tāda arī ir tagadnes un aizgājības misija – atvest visus lielos draugus atpakaļ un pašiem uzlādēties savstarpējā spēkā.